garlaicība
garlaicība -as, s.; parasti vsk.
1.Psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīga nomāktība, apnikums un kas rodas, piemēram, bezdarbības, interešu trūkuma dēļ.
PiemēriJaunekli nospieda garlaicība. Līdz septiņiem bija nedaudz vairāk par stundu..
- Jaunekli nospieda garlaicība. Līdz septiņiem bija nedaudz vairāk par stundu..
- Pičs bija kā ūdenī iekritis! Uģis atkal viens pats kāvās ar garlaicību.
- Par pārējo, kas bijis viņa mūžā, Kovaļovs stāsta negribīgi, skopiem vārdiem, un viņa seja pauž garlaicību - ko nu par tādām parastām lietām runāt!
2.Vispārināta īpašība → garlaicīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriViss, kas tenkojams, jau sen pārcilāts, kaut ne aiz ļauna prāta, bet tāpat vien darbdienu garlaicību remdinot.
- Viss, kas tenkojams, jau sen pārcilāts, kaut ne aiz ļauna prāta, bet tāpat vien darbdienu garlaicību remdinot.
- Un tā nu likās: no ne visai priecīgajām bērnības dienu rūpēm dažkārt saņemts daudz vairāk nekā no šīm sēžu garlaicībām.
Avoti: 3. sējums