garšot
garšot -oju, -o, -o, pag. -oju
1.parasti 3. pers.; intrans. Izraisīt patīkamu garšas sajūtu, baudu (par ēdienu, dzērienu).
PiemēriBrokastis bija sevišķi izmeklētas un gardas. Man visvairāk garšoja.. jūras krabji un vīnogas..
- Brokastis bija sevišķi izmeklētas un gardas. Man visvairāk garšoja.. jūras krabji un vīnogas..
- ..[puisis] ar gardu muti sāka strēbt tauko, iedzelteno zupu. Indra pazagšus vēroja, cik viņam labi garšo..
1.1.Būt tādam, ko ar patiku ēd vai dzer.
PiemēriPēc pusstundas salasīju dobēs pirmās zemenes, notīrīju un, ar cukuru apbērusi, kā mātei garšo, aiznesu un noliku bļodiņu viņai priekšā uz galda.
- Pēc pusstundas salasīju dobēs pirmās zemenes, notīrīju un, ar cukuru apbērusi, kā mātei garšo, aiznesu un noliku bļodiņu viņai priekšā uz galda.
- Lipsts aplaiza lūpas un tver taukaino jaukumu aiz gala. M-m-m! Cīsiņi Lipstam vienmēr garšojuši.
- «Vēži ir sāļi, alus rūgts, tomēr garšo,» prātoja Bērsons, «pat sievietēm, kuras mīl saldumus.»
1.2.Atgādināt (kādas citas vielas, produkta) garšu.
PiemēriSēne garšo pēc riekstiem.
- Sēne garšo pēc riekstiem.
- Es pieskandinu un pielieku pie lūpām [konjaka glāzi]... Pretīgs - garšo pēc petrolejas..
2.trans. Nedaudz baudīt (ēdienu, dzērienu), lai novērtētu (tā) garšu.
PiemēriGaršot sviestu.
- Garšot sviestu.
- Garšot sieru.
- ..tā [koka] augļi jau zēniem bija pazīstami... Tos varēja arī negaršot.
- sal. ..viņa sīkiem gabaliņiem, kā garšodama, lika mutē pildīto zivi.
Avoti: 3. sējums