godbijīgs
godbijīgs -ais; s. -a, -ā
godbijīgi apst.
1.Tāds, kas izturas ar lielu cieņu, bijību (pret ko).
PiemēriGodbijīgs cilvēks.
- Godbijīgs cilvēks.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriGodbijīgs izskats.
- Godbijīgs izskats.
- Godbijīgs sveiciens.
- Godbijīgi sveicināt.
- ..durvis klusu atvērās un ienāca Kaspars lēni un godbijīgi, tomēr nevis ar kalpa bailību..
- Kaņeps šo rūdīto vīru vidū jutās kā pirmziemnieks, kas godbijīgi nolūkojas vecākos skolniekos un mēģina iegaumēt visas to ieražas.
Avoti: 3. sējums