godkārīgs
godkārīgs -ais; s. -a, -ā
godkārīgi apst.
1.Tāds, kas tiecas pēc goda (2), slavas.
PiemēriFēlikss ir patmīlīgs un diezgan godkārīgs. Man šķiet, viņam prātā lielāka karjera.
- Fēlikss ir patmīlīgs un diezgan godkārīgs. Man šķiet, viņam prātā lielāka karjera.
- Es esot cietsirdīga un godkārīga sieviete, kas tikai aiz aprēķina apprecējusi Ķikuļa kungu..
1.1.Tāds, kura izpaužas šādas īpašības.
PiemēriGodkārīgs nodoms.
- Godkārīgs nodoms.
- Savus godkārīgos sapņus viņa redzēja saplokam kā lietus izmērcētus tauriņus.
Avoti: 3. sējums