grandēt
grandēt parasti 3. pers., grand, pag. grandēja (retāk granda, 1. konj.), retāk
grandīt parasti 3. pers., granda, pag. grandīja; intrans.
1.Radīt spēcīgu, parasti spalgu, nevienmērīgu, troksni (par parādībām dabā, parasti par pērkonu). Dārdēt (1).
Piemēri..Zarainis saklausīja dobju dunoņu. Likās, it kā grandēti tāls pērkons..
1.1.Par sprādzieniem, artilērijas šāvieniem.
PiemēriNorībēja grandošs sprādziens, un Baldiņu māte redzēja pāri krūmu galiem uzšaujamies dūmu un smilšu mākoni.
2.Radīt spēcīgu, parasti spalgu, nevienmērīgu, troksni (par braucošiem transportlīdzekļiem, arī par dzinējiem, ierīcēm). Dārdēt (3).
PiemēriPa ceļu grandot brauca garām ienaidnieka tanki..
3.Spēcīgi, nevienmērīgi skanēt (par cilvēka balsi, runu u. tml.). Dārdēt (4).
PiemēriUn zālē granda ovācijas..
3.1.Par mūzikas instrumentiem.
PiemēriBungas grand.
4.Būt spēcīgam, parasti spalgam, nevienmērīgam (par skaņu). Dārdēt (5).
Piemēri...Grand pāri pilsētai salūta dārdi.
5.Būt tādam, kur skan spēcīgs, parasti spalgs, nevienmērīgs, troksnis (parasti par vietu, telpu). Būt tādam, kurā ir radīts šāds troksnis (parasti par gaisu). Dārdēt (6).
PiemēriLaukums grand ovācijās.
Avoti: 3. sējums