himna
himna -as, s.
1.Svinīga dziesma, kas simbolizē, piemēram, valsti, organizāciju.
PiemēriValsts himna.
- Valsts himna.
- Orķestris atskaņo partijas himnu - Internacionāli.
- Skolēnu orķestris spēlēja himnu. Pionieri sastinga mierā un pacēla rokas salūtam.
2.Mākslas darbs, kas ar īpašiem izteiksmes līdzekļiem pauž slavinājumu, pacilātību.
PiemēriDažkārt dzejoļus ar odas raksturu paši autori sauc par himnām (M. Ķempes «Himna pavasarim», B. Saulīša «Himna» u. c.).
- Dažkārt dzejoļus ar odas raksturu paši autori sauc par himnām (M. Ķempes «Himna pavasarim», B. Saulīša «Himna» u. c.).
- ..darba dziesmas saskanīgi saplūst kopā vienā lielā, pacilājošā himnā, kas slavina rudens dāsnību un cilvēka vienas vasaras sūro pūliņu saldos augļus.
- sal. Jāzepa cīņas ar brāļiem, viņa meklējumi, šaubas, atziņas izskan kā varena himna patiesam humānismam..
- pārn. Gleznotāja darbi.. ir atklāta, jūsmīga un drosmīga himna cilvēka priekam un laimei, jūtu un morāles tīrībai, viņa neidealizētajam skaistumam.
- pārn. Ik sīkākais asns, ik jaunā, maigā lapiņa, ko šūpo noliecies zars, ik putna dziesma, kas atskan zilganā rīta dzidrumā, ir himna visuvarenajai dzīvībai.
Avoti: 3. sējums