iebuknīt
iebuknīt -īju, -ī, -ī, pag. -īju
iebukņīt -īju, -ī, -ī, pag. -īju; sar.
1.intrans. Viegli iesist, iegrūst.
PiemēriĀrenču Pēteris sarosījās un iebukņīja blakus sēdētājam..
- Ārenču Pēteris sarosījās un iebukņīja blakus sēdētājam..
- «Vecais velns,» nosacīja pavecāka sieviete, kas varēja būt viņa sieva, un pieceļoties iebukņīja ar plaukstu plecā.
- Pičs pielēca kājās un iebukņīja Uģim sānos.
2.trans. Viegli iesitot vai pagrūžot, pārmācīt, ietekmēt.
PiemēriAina iebukņīja mani: «..atdod krēslu..»
- Aina iebukņīja mani: «..atdod krēslu..»
Avoti: 3. sējums