iebuknīt
iebuknīt -īju, -ī, -ī, pag. -īju
iebukņīt -īju, -ī, -ī, pag. -īju; sar.
1.intrans. Viegli iesist, iegrūst.
PiemēriĀrenču Pēteris sarosījās un iebukņīja blakus sēdētājam..
2.trans. Viegli iesitot vai pagrūžot, pārmācīt, ietekmēt.
PiemēriAina iebukņīja mani: «..atdod krēslu..»
Avoti: 3. sējums