iecirtīgs
iecirtīgs -ais; s. -a, -ā
iecirtīgi apst.
1.Tāds, kas ātri kļūst stūrgalvīgs, nepiekāpīgs, nelaipns (parasti pēc aizskāruma, aizvainojuma). Spītīgs, ietiepīgs.
PiemēriValdis pazina Modri ļoti labi.. Izpalīdzīgs, taisnīgs, vienīgi mazliet ass, iecirtīgs, ja vajadzēja aizstāvēt savu pārliecību..
- Valdis pazina Modri ļoti labi.. Izpalīdzīgs, taisnīgs, vienīgi mazliet ass, iecirtīgs, ja vajadzēja aizstāvēt savu pārliecību..
- Piemēram, Maigonis.. līdz pat pēdējai [daiļdarba] lappusei ir un paliek spītīgs puika, iecirtīgs pret citu nodomiem..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriIecirtīga izturēšanās.
- Iecirtīga izturēšanās.
- Mārtiņš Spāre.. raudzījās uz svešo kungu, kas iecirtīgā gaitā, ar cimdu plītēdams apsnigušo puskažoka stūri, pagāja garām pa ielu.
- Saimnieces balsī skan tāds kā piktums. Ilzes balss iecirtīga.
- Valerijs iecirtīgi nosēdās. Parunāt vēl ar to iedomīgo skuķi?
Avoti: 3. sējums