iekaist
iekaist -kaistu, -kaisti, -kaist, pag. -kaisu, retāk -kaitu; intrans.
1.parasti 3. pers. Izveidoties iekaisumam (1).
PiemēriBalss saites iekaisušas.
- Balss saites iekaisušas.
- ..man acī bija iebiris akots. Sēdēju kaktā un vaimanādams slapināju un skaloju savu iekaisušo aci.
- Aiz īsajiem cimdiem tek sāļais ūdens, un rokas iekaisušas sarkanas kā noplaucētas.
- Ļoti kaitīga ir pārmērīga bērna tīstīšana. Āda tad pārkarst, kļūst sārta, iekaist, izsūt.
2.Aizrauties, iejūsmināties (parasti sarunā, runā), pilnīgi nodoties (kam). Iekarst (1).
PiemēriReizēm Purvītis iekaisa runās par mākslu un varēja norunāt par to no pusdienas līdz vakaram.
- Reizēm Purvītis iekaisa runās par mākslu un varēja norunāt par to no pusdienas līdz vakaram.
- Nātiņš arvien vairāk iekaisa valodā, un pēdīgi neviens vairs netika pie vārda.
- Ielu dziedātājiem apkārt sapulcējās strādnieki.. Sākumā viņi mierīgi klausījās, bet tad iekaisa un viens pēc otra pievienojās dziesmai.
- Mārtiņš iekaita arvien vairāk.
2.1.Uztraukties, sadusmoties.
PiemēriIekaist dusmās.
- Iekaist dusmās.
- «Un kāpēc tad tu saki, ka dzirnavas vēl pieder Līdakām?» Ozols iekaisa. «Tās ir mūsu - pagasta dzirnavas. Mums jāsarga katra skrūvīte, ne vēl siksna.»
- Runā [Izidors] arī lēni, apdomīgi, ar pauzēm un iespraudumiem, bet strīdā gadās, ka iekaist, paceļ balsi un izmet pa kādam asumam.
- Nezin par ko iekaisis, viņš runāja kliegdams, tādēļ pēdīgi Indra saklausīja atsevišķus vārdus. Tie bija draudu pilni..
Avoti: 3. sējums