iesauka
iesauka -as, s.
1.Vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (cilvēku, parasti, izceļot vai arī piedēvējot kādu īpašību, pazīmi).
PiemēriPazīstu viņu, lai gan vēl pat šodien nezinu, vai Plostiņš ir tikai iesauka vai īstais uzvārds.
1.1.Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (dzīvnieku).
PiemēriPats, brūnais, ķepainis, saimnieks - lācim Burjatijā ir daudz iesauku.
1.2.Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (priekšmetu, parādību u. tml.).
PiemēriSavu savādo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen.
Avoti: 3. sējums