iesauka
iesauka -as, s.
1.Vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (cilvēku, parasti, izceļot vai arī piedēvējot kādu īpašību, pazīmi).
PiemēriPazīstu viņu, lai gan vēl pat šodien nezinu, vai Plostiņš ir tikai iesauka vai īstais uzvārds.
- Pazīstu viņu, lai gan vēl pat šodien nezinu, vai Plostiņš ir tikai iesauka vai īstais uzvārds.
- Valdis ieciena vārdu «biete», lieto to, gan lai izteiktu cildinājumu, sajūsmu, apbrīnu, nicinājumu - visu. Un drīz nožēlo: viņam pielīp iesauka Biete.
- Arī vecākajai māsai Ārijai bija sava iesauka, bet aiz tās slēpās operetiska vieglprātība. Kāds reiz par viņu bija pasacījis: «Jautrā atraitne» - un tā tas palika.
1.1.Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (dzīvnieku).
PiemēriPats, brūnais, ķepainis, saimnieks - lācim Burjatijā ir daudz iesauku.
- Pats, brūnais, ķepainis, saimnieks - lācim Burjatijā ir daudz iesauku.
1.2.Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (priekšmetu, parādību u. tml.).
PiemēriSavu savādo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen.
- Savu savādo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen.
- Birzgaļu dzīvoklis (pēc konspiratīvas iesaukas «ligzda») ir revolucionāru satikšanās vieta.
Avoti: 3. sējums