irdzēt
irdzēt parasti 3. pers., irdz, pag. irdzēja; intrans.
1.Plūstot viegli skanēt, šalkt (parasti par ūdeni). Šalcot, čalojot plūst.
PiemēriDaži kārkli bija ieliekuši zaru galus ūdenī... varēja pat dzirdēt, kā pie šiem zaru galiem irdzēja ūdens.
- Daži kārkli bija ieliekuši zaru galus ūdenī... varēja pat dzirdēt, kā pie šiem zaru galiem irdzēja ūdens.
- ..atrada aizas pakrastē avotu, kurā irdzēja ūdens..
- pārn. ..Sajutu - dzīvība jauna šeit palo, Līksma ik maigajā atvasē irdz.
2.Jautri, viegli, skanīgi skanēt (piemēram, par runu, smiekliem).
PiemēriIrdzēja balsis.
- Irdzēja balsis.
Avoti: 3. sējums