irdzēt
irdzēt parasti 3. pers., irdz, pag. irdzēja; intrans.
1.Plūstot viegli skanēt, šalkt (parasti par ūdeni). Šalcot, čalojot plūst.
PiemēriDaži kārkli bija ieliekuši zaru galus ūdenī... varēja pat dzirdēt, kā pie šiem zaru galiem irdzēja ūdens.
2.Jautri, viegli, skanīgi skanēt (piemēram, par runu, smiekliem).
PiemēriIrdzēja balsis.
Avoti: 3. sējums