izburbēt
izburbēt parasti 3. pers., -burbē, pag. -burbēja; intrans.
1.Kļūt irdenam, arī porainam.
PiemēriBiezā ledus kārta pilsētas kanālā un dīķos izburbēja gluži nemanot, kļuva poraina un mīksta..
2.Kļūt vietumis uztūkušam, vietumis pārklāties ar izsitumiem (piemēram, par seju, tās daļām).
PiemēriIzburbējuši vaigi.
Avoti: 3. sējums