Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
izburbēt
izburbēt parasti 3. pers., -burbē, pag. -burbēja; intrans.
1.Kļūt irdenam, arī porainam.
PiemēriBiezā ledus kārta pilsētas kanālā un dīķos izburbēja gluži nemanot, kļuva poraina un mīksta..
1.1.Iztrunēt.
PiemēriDurvis, sienas izburbējušas.
2.Kļūt vietumis uztūkušam, vietumis pārklāties ar izsitumiem (piemēram, par seju, tās daļām).
PiemēriIzburbējuši vaigi.
Avoti: 3. sējums