izburbēt
izburbēt parasti 3. pers., -burbē, pag. -burbēja; intrans.
1.Kļūt irdenam, arī porainam.
PiemēriBiezā ledus kārta pilsētas kanālā un dīķos izburbēja gluži nemanot, kļuva poraina un mīksta..
- Biezā ledus kārta pilsētas kanālā un dīķos izburbēja gluži nemanot, kļuva poraina un mīksta..
1.1.Iztrunēt.
PiemēriDurvis, sienas izburbējušas.
- Durvis, sienas izburbējušas.
- ..mazos pudurīšos, cita pret citu atspiedušās, čurnēja vēja sašķiebtas, pelēkas un izburbējušas strādnieku un zvejnieku būdeles.
2.Kļūt vietumis uztūkušam, vietumis pārklāties ar izsitumiem (piemēram, par seju, tās daļām).
PiemēriIzburbējuši vaigi.
- Izburbējuši vaigi.
- Izburbējušu, zilgani sārtu seju.. šis agrākais traktiernieks un mežu spekulants vienmēr izskatījās neizgulējies.
Avoti: 3. sējums