izdiedelēt
izdiedelēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Lūdzot, prasot, parasti neatlaidīgi, uzmācīgi, iegūt, dabūt (ko).
PiemēriRiebīgs bija pašbrūvētais šķidrums, bet viņam slāpa pēc tā... viņš steidzās pie Sīlienes un izdiedelēja vēl vienu pudeli.
- Riebīgs bija pašbrūvētais šķidrums, bet viņam slāpa pēc tā... viņš steidzās pie Sīlienes un izdiedelēja vēl vienu pudeli.
- Kamēr viņi ēd brokastis, Bobis cītīgi dežurē pie Imanta krēsla, labi zinādams, no kura vieglāk izdiedelēt gardu kumosu.
1.1.pārn. Izraisīt, iemantot (vēlamu attieksmi pret sevi), parasti, pazemojot sevi.
PiemēriIzdiedelēt laipnību.
- Izdiedelēt laipnību.
- Andrejs neapjēdz, ka mīlestību nevar ne izlūgties, ne izdiedelēt.
Avoti: 3. sējums