izglābt
izglābt -glābju, -glāb, -glābj, pag. -glābu; trans.
1.Pasargāt ar savu rīcību no bojāejas. Būt par cēloni tam, ka neaiziet bojā.
PiemēriIzglābt slīcēju.
1.1.Panākt ar savu rīcību, arī būt par cēloni, ka izvairās vai atbrīvojas (no cilvēka vai dzīvnieka, kas apdraud dzīvību).
PiemēriIzglābt partizānu no vajātājiem.
1.2.Panākt ar savu rīcību, arī būt par cēloni, ka nenonāk (briesmās, postā u. tml.) vai izkļūst (no briesmām, posta u. tml.).
PiemēriIzglābt karavīru no gūsta.
1.3.Panākt ar savu rīcību, arī būt par cēloni, ka izvairās vai atbrīvojas (no sev kaitīga, bīstama cilvēka, dzīvnieka).
PiemēriIzglābt pagrīdnieku no spiega.
1.4.Panākt ar savu rīcību, an būt par cēloni, ka izvairās (no nepatīkama stāvokļa, cilvēka) vai izkļūst (no nepatīkama stāvokļa), atbrīvojas (no kā traucējoša, no nepatīkama cilvēka).
PiemēriIzglābt kaimiņu no parādiem.
Stabili vārdu savienojumiIzglābt stāvokli (arī situāciju).
2.rel. Pasargāt (kādu) no soda aizkapa dzīvē (piemēram, ar lūgšanām, grēku nožēlošanu, pievēršanu kristietībai).
Piemēri«Ko? Kāpēc steiga?» Sviķis bija repliku sadzirdējis. «Tāpēc, mani izglābtie brāļi un māsas, ka man rūp jūsu dvēseles. Dievs man pavēlēja ierasties..»
Avoti: 3. sējums