izgrauzt
izgrauzt -graužu, -grauz, -grauž, pag. -grauzu; trans.
1.Graužot padarīt (ko) viscaur caurumainu, robainu u. tml.
PiemēriTārps izgrauž ābolu.
Stabili vārdu savienojumiLaika zobs izgrauzis, arī laika zoba izgrauzts.
1.1.Graužot iznīcināt.
PiemēriPapuve sakaltusi cieta kā ķieģelis, govis cauru dienu bauroja, pa usnām [usnēm] un zirgu skābeņu ceriem bradādamas, ēdamā zālīte izkaltusi un izgrauzta ar visām saknēm.
1.2.Graužot radīt (kur caurumu, robu u. tml.).
PiemēriŽurkas izgrauzušas grīdā caurumu.
1.3.pārn. Būt par cēloni tam, ka izveidojas (sejā rievas, grumbas u. tml.).
PiemēriTas taču būtu daudz vieglāk nekā skatīties bālā sejā, kur bēdas izgrauzušas ēnainas vagas..
1.4.pārn. Ar pūlēm izveidot (ar asu ūku, piemēram, bedri cietā zemē). Izveidot (piemēram, bedri cietā zemē) — par asu rīku.
PiemēriEkskavatora kauss izgrauž robu cietajā mālā.
2.parasti 3. pers. Plūstot padarīt viscaur robainu, arī noārdīt (piemēram, iezi) — par ūdeņiem.
PiemēriGadu tūkstošos straume bija izgrauzusi dolomīta iežus, vietām noēvelējusi akmens plāksnes..
2.1.Plūstot radīt (piemēram, iežos iedobi, alu u. tml.) — par ūdeņiem.
PiemēriLielupe izgrauza dziļu gultni ap Odiņiem dienvidos no Slokas.
3.parasti 3. pers. Izraisīt dedzinošu sajūtu, iekaisumu (acīs) — par dūmiem, putekļiem u. tml.
PiemēriGulēt ejot, Daktu tēvs mātei arvienu pilināja zāles acīs, ar kurām vairs tā diez cik labi neredzēja. Ķēķa [virtuves] dūmi izgrauzuši.
Avoti: 3. sējums