Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
izkaulēt
izkaulēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Kaulējoties iegūt (no kāda) savā īpašumā (parasti ko vairāk vai lētāk nekā paredzēts).
PiemēriKad tēvs ziemās šad tad saimniekam sukāja linus, pie algas reizēm izkaulēja arī pa linu saišķim..
2.sar. Izlūgties (ko savā īpašumā, lietošanā u. Tml.).
Piemēri..no vecāsmātes visvieglāk varēja izkaulēt desmit santīmus zīmēšanas burtnīcai vai skābajām konfektēm..
2.1.Izlūgties (piemēram, atļauju, tiesības).
Piemēri«Arī es gulēšu pie jums būdā,» piedāvājos. «Gulēsim, ja tikai māte atļaus,» Baumanis apsolīja. Aizdrāžos pie mātes un izkaulēju atļauju.
Avoti: 3. sējums