izkaulēt
izkaulēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Kaulējoties iegūt (no kāda) savā īpašumā (parasti ko vairāk vai lētāk nekā paredzēts).
PiemēriKad tēvs ziemās šad tad saimniekam sukāja linus, pie algas reizēm izkaulēja arī pa linu saišķim..
- Kad tēvs ziemās šad tad saimniekam sukāja linus, pie algas reizēm izkaulēja arī pa linu saišķim..
- Meita izkaulēja vēl klāt divi mārciņas vilnas.
2.sar. Izlūgties (ko savā īpašumā, lietošanā u. Tml.).
Piemēri..no vecāsmātes visvieglāk varēja izkaulēt desmit santīmus zīmēšanas burtnīcai vai skābajām konfektēm..
- ..no vecāsmātes visvieglāk varēja izkaulēt desmit santīmus zīmēšanas burtnīcai vai skābajām konfektēm..
- Jānis.. no konsulāta izkaulēja mazu autobusu. Drīz tas ieripo ostā ar diviem šoferiem..
2.1.Izlūgties (piemēram, atļauju, tiesības).
Piemēri«Arī es gulēšu pie jums būdā,» piedāvājos. «Gulēsim, ja tikai māte atļaus,» Baumanis apsolīja. Aizdrāžos pie mātes un izkaulēju atļauju.
- «Arī es gulēšu pie jums būdā,» piedāvājos. «Gulēsim, ja tikai māte atļaus,» Baumanis apsolīja. Aizdrāžos pie mātes un izkaulēju atļauju.
- ..Laksts bija atnācis, lai sev izkaulētu brīvu nedēļu.
- Šoreiz Cepli Briedis sevišķi padevīgi sveicināja, jo gribēja izkaulēt, lai algu izmaksu būvstrādniekiem arī uztic viņam.
Avoti: 3. sējums