izklaidīgs
izklaidīgs -ais; s. -a, -ā
izklaidīgi apst.
1.Tāds, kam ir izkliedēta, nenoturīga uzmanība.
PiemēriIzklaidīgs cilvēks.
- Izklaidīgs cilvēks.
- Viņš kļuva ļoti izklaidīgs. Pārzinis sūdzējās, ka vecais.. daždien vienu krāsni izkurinot divreiz, citu neiekurinot nemaz.
- Ja skolēns ilgāku laiku nespēj vai negrib koncentrēties, viņš kļūst izklaidīgs.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriIzkalidīgs skatiens.
- Izkalidīgs skatiens.
- Izklaidīgi atbildēt.
- Izklaidīgi klausīties.
- Izklaidīgi rīkoties.
- Nē, tā nebija māsas parastā sejas izteiksme. Kaut kas pelēcīgs, gurds, izklaidīgs sedzās pār citkārt dzīvīgo, krāsaino skaistumu.
- Viņš runā izklaidīgi, kā domādams par citu.
- Filmai Didzis sekoja izklaidīgi.
Avoti: 3. sējums