izklaidība
izklaidība -as, s.; parasti vsk.
Rakstura īpašība, arī psihisks stāvoklis, kam raksturīga izkliedēta, nenoturīga uzmanība.
PiemēriBērna izklaidība.
- Bērna izklaidība.
- Darbā Vārpu pēkšņi pārņēma izklaidība, tinte izsusēja paceltā spalvā..
- Nokaudamies ar nepatīkamām domām, viņš aizmirsa pielikt ēdienam sāli, bet dažreiz izklaidībā piebēra par daudz.
- Visi [kareivji frontē] bija nometušies pie zemes, stāvēja tikai Augusts. Tā nebija dižošanās, drīzāk izklaidība..
Avoti: 3. sējums