izmeklētājs
izmeklētājs -a, v.
izmeklētāja -as, s.
1.Darītājs → izmeklēt.
2.jur. Valsts amatpersona, kuras kompetence ir izdarīt iepriekšējo izmeklēšanu.
PiemēriLai noziedznieku sauktu pie kriminālatbildības un nodotu tiesai, izmeklētājam ir jāpierāda, ka noziedznieks tiešām izdarījis noziegumu.
Avoti: 3. sējums