izredzētais
izredzētais -ā, v.
izredzētā -ās, s.
1.Cilvēks, kas ir iemantojis īpašu labvēlību. Cilvēks, kam ir izcils stāvoklis (salīdzinājumā ar citiem).
Piemēri..rakstīšana [senajā] Ēģiptē bija tikai izredzēto māksla. Valdnieki un priesteri izlietoja rakstu savās interesēs, savas varas un iespaida nostiprināšanai.
2.novec. Cilvēks, kas ir izraudzīts par dzīvesbiedru vai dzīvesbiedri.
PiemēriAr to pašu derības bija noslēgtas.. Aiziedams Kļava nobučoja savu izredzēto un apsolījās viņu rītvakar atkal apciemot.
Avoti: 3. sējums