izsāpēt
izsāpēt -sāpu, -sāpi, -sāp, pag. -sāpēju
1.parasti 3. pers.; intrans. Sāpēt, līdz pilnīgi vai daļēji zūd redzes vai dzirdes spēja (par acīm vai ausīm), sāpēt, līdz sabojājas vai izkrīt (par zobiem).
PiemēriNabagu vidū arī stāvēja vēl ne visai vecais vīrietis, klibu kāju un vienu neredzīgu aci. Andra tēvs ar to līdzcietīgi sarunājās, apvaicādamies, cik ilgi esot, kamēr šim tā acs izsāpējusi..
2.trans. Pārdzīvot un pārstāt pārdzīvot (bēdas, sāpes u. tml.).
PiemēriTāpat jau pietiek bēdu katram, Kas vientulībā jāizsāp...
2.1.intrans. Pamazām izzust (par bēdām, sāpēm u. tml.).
PiemēriSaimnieces plānās uzacis sāpīgi notrīc, uzvilnī sen izsāpējusi, aizmirsta sāpe.
3.trans. Dziļā pārdzīvojumā, ar grūtībām, pakāpeniski izveidot, radīt (piemēram, domu, mākslas tēlu).
PiemēriŠī izsāpētā, izlolotā doma - spriega kā stingri novilkta stīga - veido viņa daiļrades dzīvo nervu.
3.1.intrans. Dziļā pārdzīvojumā, ar grūtībām, pamazām izveidoties, rasties (piemēram, par domu, mākslas tēlu).
PiemēriKas dzejniekam pašam dziļi izsāpējis, tas atradis atbilstošu izteiksmi uz papīra, aizkustinājis tūkstošiem lasītāju.
Avoti: 3. sējums