iztvaikot
iztvaikot parasti 3. pers., -o, pag. -oja.
1.intrans. Pārvērsties tvaikos. Izdalīties (par tvaikiem).
PiemēriJa šis lielais ūdens vairums neiztvaikotu un nenoplūstu, bet uzkrātos kā baseinā, tad par šiem sešiem lietus mēnešiem Konakrī pilsētu un tās apkārtni pārklātu četrus metrus dziļš ūdens slānis.
1.1.Izdalīt tvaiku. Izgarot.
PiemēriMitrā zeme saulē iztvaiko.
2.trans. Izdalīt (mitrumu, tvaikus).
PiemēriLapas iztvaiko ūdeni.
2.1.Izdalīt, izplatīt (smaržu, smaku).
Piemēri..tālāk.. varēja nojaust plašu purvu - tas bija kluss kā apburts un iztvaikoja vaivariņu rūgteno un reibinošo dvingu.
Avoti: 3. sējums