iztvaikot
iztvaikot parasti 3. pers., -o, pag. -oja.
1.intrans. Pārvērsties tvaikos. Izdalīties (par tvaikiem).
PiemēriJa šis lielais ūdens vairums neiztvaikotu un nenoplūstu, bet uzkrātos kā baseinā, tad par šiem sešiem lietus mēnešiem Konakrī pilsētu un tās apkārtni pārklātu četrus metrus dziļš ūdens slānis.
- Ja šis lielais ūdens vairums neiztvaikotu un nenoplūstu, bet uzkrātos kā baseinā, tad par šiem sešiem lietus mēnešiem Konakrī pilsētu un tās apkārtni pārklātu četrus metrus dziļš ūdens slānis.
- Lai pirtī būtu pēršanās un mazgāšanās brīdim vajadzīgā temperatūra, sakarsētajai krāsnij uzlēja aukstu ūdeni, kas strauji iztvaikoja un piesildīja telpu.
- Karsto zvaigžņu tuvumā putekļi samērā ātri iztvaiko un pārvēršas gāzēs.
1.1.Izdalīt tvaiku. Izgarot.
PiemēriMitrā zeme saulē iztvaiko.
- Mitrā zeme saulē iztvaiko.
2.trans. Izdalīt (mitrumu, tvaikus).
PiemēriLapas iztvaiko ūdeni.
- Lapas iztvaiko ūdeni.
- Ar eikaliptiem.. apstāda purvus, lai tos nosusinātu, jo eikalipti iztvaiko daudz ūdens.
2.1.Izdalīt, izplatīt (smaržu, smaku).
Piemēri..tālāk.. varēja nojaust plašu purvu - tas bija kluss kā apburts un iztvaikoja vaivariņu rūgteno un reibinošo dvingu.
- ..tālāk.. varēja nojaust plašu purvu - tas bija kluss kā apburts un iztvaikoja vaivariņu rūgteno un reibinošo dvingu.
- Laiks šorīt bij brīnišķīgs. Jasmīni.. mājas priekšā iztvaikoja tādu smaržu, ka varēja noreibt.
Avoti: 3. sējums