izvairīgs
izvairīgs -ais; s. -a, -ā
izvairīgi apst.
1.Tāds, kurā izpaužas nevēlēšanās, nepatika ko darīt, izpildīt. Tāds, kurā kas netiek tieši izpausts, tiek noklusēts.
PiemēriCiti zēni izvairīgi turējās pa gabaliņu [no Jura], kaut gan parasti juka barā viņam apkārt.
- Citi zēni izvairīgi turējās pa gabaliņu [no Jura], kaut gan parasti juka barā viņam apkārt.
- «Kā tev klājas?» Viņš izvairīgi paraustīja plecus, lielīties šķita muļķīgi..
- «Bet kāpēc tu to vaicā tieši šodien?» - «Tāpat,» Anita izvairīgi atteica ar manāmu atvieglojumu balsī.
1.1.Tāds, kas izvairās vērsties uz kādu (par acīm, skatienu).
PiemēriAbi iesmējās. Bet viņu acis nesmējās - Kārlim tās skatījās skumji, bet Ausmai bija izvairīgas un samulsušās.
- Abi iesmējās. Bet viņu acis nesmējās - Kārlim tās skatījās skumji, bet Ausmai bija izvairīgas un samulsušās.
- Salenieks.., palicis divatā ar Ozolu, samulsa un izvairīgi lūkojās gan grīdā, gan pašķirstīja uz galda sakrautās burtnīcas.
- ..Kalnupe ar izvairīgu skatienu raudzījās projām..
1.2.Tāds, kam piemīt tieksme izvairīties ko darīt, izpildīt, tāds, kas izvairās ko darīt, izpildīt.
PiemēriIzvairīgs cilvēks.
- Izvairīgs cilvēks.
- Pēc sava rakstura ceha priekšnieks.. bija patūļīgs, it kā iesūnojis un izvairīgs, neticīgs pret visu jauno.
Avoti: 3. sējums