izvairīt
izvairīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.; novec.
1.Izsargāt, pasargāt (no saskares, sadursmes).
PiemēriPāri ceļam stiepjas.. priežu saknes. Maska bez grozīšanas rauga izvairīt no tām ratus, jo katrs riteņa sitiens dauza arī viņai kaklu.
1.1.Novērst (acis, skatienu).
PiemēriPar maizniecīti runājot, viņš centās izvairīt savas acis maniem skatieniem, raudzījās pa logu..
2.Izsargāt, pasargāt (no kā nevēlama).
PiemēriĀrsti nemācēja brūces izvairīt no sastrutošanas dīgļiem.
Avoti: 3. sējums