izveicīgs
izveicīgs -ais; s. -a, -ā
izveicīgi apst.
1.Tāds (cilvēks), kas ir veikls. Tāds (cilvēks), kas ātri, veicīgi strādā.
PiemēriIzveicīgs jātnieks.
- Izveicīgs jātnieks.
- Izveicīgs mednieks.
- Brigadieris, kļuvis tik izveicīgs un lokans kā rokas bumbas spēlētājs.., iebēra saimniecei klēpī veselu šokolādes konfekšu kaudzi.
- Viņš [zēns] bija arī ļoti izveicīgs un ar vāveres veiklību prata kāpt kokos.
- ..brauc tēvs gudru un izveicīgu kalēju meklēt.
1.1.Tāds (dzīvnieks), kas ir veikls.
PiemēriIzveicīgs zvirbulis.
- Izveicīgs zvirbulis.
- Paipalas ir ņipri un izveicīgi putni. Meklējot barību, tās daudz un ātri tekā pa zemi, spārnos paceļas nelabprāt.
1.2.Tāds, kurā izpaužas veiklība.
PiemēriIzveicīgas kustības.
- Izveicīgas kustības.
- Izveicīgas rokas.
- Jaunās mediķes.. veikli uzlika asiņojošai brūcei tīru marles plāksnīti un kāju izveicīgi apsaitēja.
- ..zirgi visu laiku skrien. Bet Maska tomēr pagūst skriedama izveicīgi paķert pa mutei kūlas ar graudiem.
Avoti: 3. sējums