izviļņot
izviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; pareti
1.intrans. Viļņojot izplūst (no kurienes, kur u. tml.) — par upi, straumi u. tml.
PiemēriNo kalna izviļņo avots.
1.1.pārn. Izplūst (par gaisu, smaržu u. tml.). Izplatīties (par skaņu).
PiemēriNo telpas izviļņo smaržu vilnis.
1.2.pārn. Pārņemt (par saviļņojumu, pārdzīvojumu).
PiemēriLīksme un skumjas..-visa nebeidzamā sajūtu un jūsmu gamma desmitējādās noskaņās izviļņo viņa [mūzikas klausītāja] dvēselē.
2.trans. Viļņojot izvirzīt (no kurienes, kur u. tml.)- par upi, straumi.
PiemēriGredzentiņu meklēdama, Iekrīt pati Daugavā, Daugav's viļņi nepanesa, Ieviļņoja jūriņā. Jūras viļņi nepanesa. Izviļņoja maliņā.
Avoti: 3. sējums