izviļņot
izviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; pareti
1.intrans. Viļņojot izplūst (no kurienes, kur u. tml.) – par upi, straumi u. tml.
PiemēriNo kalna izviļņo avots.
- No kalna izviļņo avots.
1.1.pārn. Izplūst (par gaisu, smaržu u. tml.). Izplatīties (par skaņu).
PiemēriNo telpas izviļņo smaržu vilnis.
- No telpas izviļņo smaržu vilnis.
- Skaņas izviļņo gaisā.
1.2.pārn. Pārņemt (par saviļņojumu, pārdzīvojumu).
PiemēriLīksme un skumjas..-visa nebeidzamā sajūtu un jūsmu gamma desmitējādās noskaņās izviļņo viņa [mūzikas klausītāja] dvēselē.
- Līksme un skumjas..-visa nebeidzamā sajūtu un jūsmu gamma desmitējādās noskaņās izviļņo viņa [mūzikas klausītāja] dvēselē.
2.trans. Viļņojot izvirzīt (no kurienes, kur u. tml.)- par upi, straumi.
PiemēriGredzentiņu meklēdama, Iekrīt pati Daugavā, Daugav's viļņi nepanesa, Ieviļņoja jūriņā. Jūras viļņi nepanesa. Izviļņoja maliņā.
- Gredzentiņu meklēdama, Iekrīt pati Daugavā, Daugav's viļņi nepanesa, Ieviļņoja jūriņā. Jūras viļņi nepanesa. Izviļņoja maliņā.
Avoti: 3. sējums