izzvanīt
izzvanīt -u, -i, -a, pag. -īju
1.intrans. Zvanot paziņot par (kā) beigām.
PiemēriInita [skolotāja] gāja klasē, bet stundas viņai vairs nesagādāja prieku. Agrāk likās, ka vienmēr izzvana par ātru, tagad nevarēja sagaidīt, kamēr aizritēs četrdesmit piecas minūtes.
1.1.Pavēstīt par (kā) beigām — par zvanu.
PiemēriZvans izzvanīja no lekcijas.
2.intrans.; rel. Zvanot pavēstīt par reliģiskas ceremonijas beigšanos.
PiemēriAizbetņu tēvs noturēja pātarus, jo baznīca te tālu, nedzird ne iezvanām, ne izzvanām.
2.1.trans. Zvanot (pēc dievkalpojuma beigām), izvadīt (baznīcēnus).
PiemēriIzzvanīja no dievnama draudzi.
3.trans. Zvanot radīt (skaņas).
Piemēri«Kad pūlis dziedāja «Mostaties [mostieties], jūs darba ļaudis!», zvaniķis mēģināja izzvanīt uz sava vara zvana dziesmas melodiju.
4.trans.; reti Zvanot (piemēram, ar durvju zvanu, pa telefonu), pieaicināt, panākt, ka atsaucas.
PiemēriVēl ilgāk nopūlējās, līdz izzvanīja sētnieku, kas nebij paradis traucējumus nakts vidū.
5.trans.; sar. Izpļāpāt (daudziem vai visiem).
PiemēriViņas visus noslēpumus izzvana tā, ka visās malās tos var noklausīties.
Avoti: 3. sējums