izģērbt
izģērbt -ģērbju, -ģērb, -ģērbj, pag. -ģērbu; trans.
1.Novilkt apģērbu (kādam), tā ka (tas) kļūst kails. Novilkt (kādam) lielāko daļu apģērba gabalu.
PiemēriIzģērbt bērnu.
- Izģērbt bērnu.
- Izģērbt slimnieku.
- Mājā Zane viņu izģērba un apskatīja saspiesto sānu..
- Esmu izģērbts un guļu mūsu slimnīcā. Atminu visu, kas ar mani noticis, izņemot tikai to, kā pārkļuvu uz šejieni.
- ..kas pēdējais palicis [apsējību svētkos], piedzēris un nokritis, tas no rīta nāk slapstīdamies pliks mājās, sievas izģērbušas - lai smejas visa pasaule!
- pārn. Temperamentīgs renesanses cilvēks ar briesmīgi nekaunīgām acīm. Ar tādu skatienu cilvēku izģērbj kailu, sievietēm.. iedzen kauna mulsumu sejā.
- pārn. Pakalnēs.. bērzi trīc, izģērbti kaili.
1.1.sar. Aplaupīt (kādu), novelkot vai liekot novilkt apģērbu un atņemot to.
PiemēriZagļi izģērba gājēju.
- Zagļi izģērba gājēju.
2.parasti divd. formā: izģērbts Saģērbt (kā). Arī izģērbties2.
PiemēriIzģērbt bērnu kā princesi.
- Izģērbt bērnu kā princesi.
- Blakus viņam grezni izģērbta metrese ar baltu, pinkainu sunīti klēpī.
- Lepni izģērbta meitene.
Avoti: 3. sējums