izšķilt
izšķilt -šķiļu, -šķil, -šķiļ, pag. -šķīlu; trans.
1.Šķiļot panākt, būt par cēloni, ka rodas (dzirkstele, uguns).
PiemēriIzšķilt no šķiltavām uguni.
- Izšķilt no šķiltavām uguni.
- ..mājinieki izšķiļ no krama dzirksteli..
- No koka gabala drīzāk uguni izšķils, nekā no tevis vārdu.
- Kādreiz akmeņi, spēji sasizdamies vai berzēdamies viens gar otru, izšķiļ dzirksti.
- pārn. ..vēl tīkamāk - klausīties viņa šķietami rāmajā, klusajā balsī, kas pēkšņi izšķiļ ugunīgus domu graudus..
- pārn. Sirds jau reizēm ir kā maija pļava, Negaidot tā izšķiļ ziedu ugunis...
2.parasti 3. pers.; reti Izperēt.
PiemēriPutni perēkļos jau bijuši izšķilti.
- Putni perēkļos jau bijuši izšķilti.
- Izšķīla vistiņa Pa pieci cālīši.
- No olām neizšķiltām strazdi prom laidās, kad mīnas bērzus Cirta..
Avoti: 3. sējums