izšķobīt
izšķobīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Šķobot padarīt šķību, greizu. Šķobot izkustināt.
PiemēriIzšķobīti sētas mieti.
- Izšķobīti sētas mieti.
- «Leo, vai tu akmens, kuru tikai zilonis var izšķobīt?»
- ..Vitkovskis noguldīja zobenu pār ceļiem, iegrozījās ērti un iemēģināja kaklu pienācīgā, neizšķobāmā stāvoklī..
1.1.Šķobot pārveidot (seju, tās izteiksmi). Šķobot (seju), izveidot (tajā grimases). Arī izvaibstīt.
Piemēri..dzēriena stiprumam pietiekošu godu dodams, izšķobīja arī viņš savu ģīmi [seju]..
- ..dzēriena stiprumam pietiekošu godu dodams, izšķobīja arī viņš savu ģīmi [seju]..
- Viņš.. paraustīja plecus un izšķobīja seju, kā gribēdams nospļauties..
- Sievas uzblīdušie vaigi un bezkrāsainās lūpas sāka jocīgi šķobīties un pēdīgi izšķobīja smaidu.
Avoti: 3. sējums