jokot
jokot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Runāt vai darīt ko, lai uzjautrinātu, izklaidētu, izraisītu smieklus. Jokoties.
Piemēri..visi jautri, priecīgi.., joko, mēļo un triec uz nebēdu.
- ..visi jautri, priecīgi.., joko, mēļo un triec uz nebēdu.
- Patiesi ir pēdējais laiks, lai klusētāju Ievu ņemtu savās rokās tik brašs puisis kā Vīranauda un tikmēr jokotu, kamēr Ieva tomēr pasmaidītu..
- ..viņš centās jokot, bet pats apjauta, ka joks nav izdevies.
1.1.Runāt, izturēties nenopietni.
Piemēri«Kur jūs liksit tik daudz naudas,» es jokoju, bet viņš nopietni atbildēja: «Vai tad naudas kādreiz var būt par daudz?»
- «Kur jūs liksit tik daudz naudas,» es jokoju, bet viņš nopietni atbildēja: «Vai tad naudas kādreiz var būt par daudz?»
- Kad vectēvam vārnulēna uzmācība galīgi apnika, viņš parasti tam piedāvāja savu kaļķīti un jokoja savukārt: «Še nu.. ievelc tu arī vienu kārtīgu dūmu!»
- ..Avots jokodams iesit viņam ar spininga kātu..
1.2.Zoboties, arī smieties (par kādu).
Piemēri«Valdi! Valdi! Nu gan vienreiz atradu!» - «Ko tad tu atradi - atkal kādu sarūsējušu naglu, vai?» Valdis jokoja.
- «Valdi! Valdi! Nu gan vienreiz atradu!» - «Ko tad tu atradi - atkal kādu sarūsējušu naglu, vai?» Valdis jokoja.
- Bierns: Lipsts grib tev ieprecināt nabagmājas Grietu. - Antiņš: Ko jūs jokojat, brāļi..
Avoti: 4. sējums