kārpīties

kārpīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.

1.Intensīvi, ilgāku laiku kārpīt ar kājām (zemi, sniegu, sūnu u. tml.) – parasti par dzīvniekiem.

PiemēriSuns rej kārpīdamies.

Suns rej kārpīdamies.
Zirgi kārpījās kājām, sprausloja un žvadzināja skanīgos zvārgulīšus.
Mājas pagalms tukšs, tikai vistas staigā un kārpās.
Reiz pelīte.. iespruka kurmja caurumā; lapsiņa palika tukšā un ilgi kārpījās ap caurumu.

1.1.Intensīvi, ilgāku laiku kārpīt (zemi, sniegu, sūnu u. tml.) ar kādu rīku vai rokām.

PiemēriKārpīties pa kartupeļu tīrumu.

2.Ar grūtībām virzīties (piemēram, uz priekšu, ārā), parasti, grimstot vai stiegot (kur).

PiemēriKārpīties pa dubļaino ceļu.

Kārpīties pa dubļaino ceļu.
Aiz siltumnīcas sākās pļavas, kur puikas reižu reizēm iemuka vai līdz padusēm, taču pacietīgi atkal kārpījās tālāk.
Mašīna zvalstīdamās kārpās pa irdeno smilti.
Slēpotāji, rokas izpletuši, lidoja kā lieli, dīvaini putni. ..Balti, dzīvi kamoli kārpījās laukā no kupenas un rausās atkal pret kalnu.
pārn. Nelda un Mišels par kaut ko cīnās, kārpās uz priekšu kā bez laika ūdenī iemesti kucēni..

3.Ķepuroties, spārdīties, parasti cenšoties atbrīvoties.

PiemēriRuksītis kārpījās pa [meitenes] klēpi, stampādamies ar īsām, apbrīnojami tīrām, pavisam necūcīgām kājelēm..

Ruksītis kārpījās pa [meitenes] klēpi, stampādamies ar īsām, apbrīnojami tīrām, pavisam necūcīgām kājelēm..
«Puiši,» tā viņš uzkliedza diviem zaldātiem, «saņemiet viņu un aiznesiet uz lazareti!» Gan kārpījos, gan spirinājos, bet ko nu bez kājas šiem atturēsies pretī.
Klinta noliek [slimo] tēvu atpakaļ gultā, bet viņš spītīgi kārpās augšā.

4.sar. Nepakļauties, runāt pretim.

Piemēri«..nekārpies pretim un klausi, ko saka vecāki cilvēki.»

4.1.Ļoti rāties, lamāties.

Piemēri..svētdienā resns kungs melnā talārā kādā nejēdzīgā izloksnē kārpījās un šķendējās no kanceles..

..svētdienā resns kungs melnā talārā kādā nejēdzīgā izloksnē kārpījās un šķendējās no kanceles..
«Es viņam šaušu..!» Ādolfs kārpījās.. «Ko šis tēviņš īsti domā... mani izcūkot...»

Avoti: 4. sējums