kļauties
kļauties kļaujos, kļaujies, kļaujas, pag. kļāvos; refl.
1.Spiesties, virzīties, novietoties (kam cieši klāt).
Piemēri..Magone kļāvās viņam klāt, skūpstīja viņu, čukstēja maigus vārdus..
1.1.Tikt spiestam, virzītam klāt (pie kā vai citam pie cita).
Piemēri..viņa piere saraucās un lūpas ciešāk kļāvās kopā.
2.Tikt ņemtam, tvertam no vairākām vai visām pusēm.
PiemēriZīmulis kļaujas pirkstos.
2.1.Atrasties, izplatīties (kam) cieši visapkārt. Būt tādam, kam (kas) atrodas, izplatās cieši visapkārt.
Piemēri..rītasvārks kļāvās Bertai ap stāvu un pie katra soļa čaukstoši iešalcās.
2.2.Kļūt, tikt padarītam par (kā) sastāvdaļu, daļu.
PiemēriCeltne kļaujas ainavā.
Avoti: 4. sējums