klusums
klusums -a, v.; parasti vsk.
1.Stāvoklis (apkārtnē, dabā), kad nav stipru skaņu vai kad' nav dzirdamas skaņas.
Piemēri..[cietuma] koridorā žvadzēja atslēgas. Tad apklusa. Bet tad, klusumu pārtrauca kāda džinkstoņa, smalka, un smilkstīga.
Stabili vārdu savienojumiKapa (arī nāves) klusums.
1.1.Stāvoklis, kad neviens (no klātesošajiem) nerunā, nedzied, nesmejas u. tml.
PiemēriKlusums skatītāju zālē.
Stabili vārdu savienojumiIevērot klusumu.
2.Stāvoklis, kad (piemēram, nozarē, procesā) nav intensīvas darbības, ievērojamu notikumu.
PiemēriPēc kāda laika uzbrukums atslāba. Frontē iestājās klusums. Kareivji spodrināja ieročus, mācījās un gatavojās jaunām cīņām..
Avoti: 4. sējums