kņada
kņada -as, s.
1.Troksnis, kas rodas no vairāku vai daudzu cilvēku, arī dzīvnieku balsīm.
PiemēriSacelt kņadu.
- Sacelt kņadu.
- «Turies, Mārci!» uz skatuves sakāpušie bērni sauca cits caur citu.. Pēkšņi kņada apklusa.
- Patālāk, pie vagona izejas, valdīja rosme un kņada, sarunu un smieklu troksnis, balsis jaucās cita caur citu.
- Strazdiņos sacēlās suņu kņada, varēja dzirdēt, ka lielais, pie klēts pieķēdētais Pakans plēsās un raustīja ķēdes, rēja kaukdams un dusmās aizraudamies..
- pārn. Gaidīju vēju - varbūt dzirdēšu [ezera] viļņu kņadu.
2.Drūzma, jūklis, burzma (kopā ar skaļu troksni, skaļām balss skaņām).
PiemēriNeparastā kņada, kas šai vietā pārspēja visus Rīgas kustības tempus, mazliet apmulsināja viņu. Ceturtdaļstundu viņš nostāvēja pie kāda maizes veikala, gaidīdams izdevību pārkļūt ielai.
- Neparastā kņada, kas šai vietā pārspēja visus Rīgas kustības tempus, mazliet apmulsināja viņu. Ceturtdaļstundu viņš nostāvēja pie kāda maizes veikala, gaidīdams izdevību pārkļūt ielai.
- Arī mājās nemiers un kņada. Mazgāšana un bēršana.
- Tad kņada aiz kroga atauga no jauna, vēl skaļāka kā pirmāk. Klaigāja, rīkoja zirgus, grieza ratus, ālējās dažādīgi [dažādi]..
Avoti: 4. sējums