kūkot2
kūkot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.
1.Ilgāku laiku bezdarbīgi sēdēt, arī uzturēties (kur).
PiemēriKlētspriekšā, uz.. [kūjas] atspiedusies, kūkoja Jāņa māte un dienu no dienas domīgi skatījās namdara un mūrnieka rīkošanās...
- Klētspriekšā, uz.. [kūjas] atspiedusies, kūkoja Jāņa māte un dienu no dienas domīgi skatījās namdara un mūrnieka rīkošanās...
- Pa peronu kūkodams staigāja dežurējošais žandarms, aiz garlaicības nezinādams, kur dēties.
- Viņu [pārdomās] iztraucēja.. puisis ar garu makšķeres kātu rokā. «Sveiks, vecīt!» viņš uzrunāja Ojāru. «Ko tu te kūko, iesim labāk pamēģināt, kā šodien kožas!»
1.1.Snaust (parasti sēžot).
PiemēriMācās virsū snaudiens, un tālab, nolēcis no vezuma, sāku staigāt.., jo miegoties un kūkot īstam ceļa vīram tomēr kauns.
- Mācās virsū snaudiens, un tālab, nolēcis no vezuma, sāku staigāt.., jo miegoties un kūkot īstam ceļa vīram tomēr kauns.
- ..pēc jautrības kulminācijas bija pamazām nācis bēgums, viesos jautās gurdums, jo gāja pret rītu un dažs jau kūkoja.
- Miķelsons izslaucīja acis, sāka pie galda kūkot un tad, palicis plaukstu, nolaida vaigu uz galda.
Avoti: 4. sējums