kapitulēt
kapitulēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Pārtraukt karadarbību un padoties uzvarētājam ar tā diktētiem noteikumiem.
PiemēriTajā rītā jau agri no apriņķa uz visiem pagastiem pa telefona vadiem skrēja lepna un priecīga vēsts: «Vācija kapitulējusi!»
- Tajā rītā jau agri no apriņķa uz visiem pagastiem pa telefona vadiem skrēja lepna un priecīga vēsts: «Vācija kapitulējusi!»
- Lai gan partizāņu zaudējumi bija smagi un visai sāpīgi, tomēr.. hitlerieši cerēto nepanāca - partizāņu vienības nekapitulēja..
1.1.pārn. Atteikties no darbības, uzskatiem (sastopoties ar kādiem šķēršļiem, citu cilvēku pretestību u. tml.).
PiemēriAndrejs Upīts neslēpa, ka daudzi šaubās, atkāpjas un kapitulē jaunas revolūcijas uzdevumu priekšā, bet ir arī tādi, kas cīņas nebaidās.
- Andrejs Upīts neslēpa, ka daudzi šaubās, atkāpjas un kapitulē jaunas revolūcijas uzdevumu priekšā, bet ir arī tādi, kas cīņas nebaidās.
- 1940. gadā Latvijā revolucionāro spēku milzīgā pārākuma priekšā buržuāzija kapitulēja bez bruņotas pretošanās..
- ..viesu ātro pretuzbrukumu apspēlēts,.. viņš [hokejists] kapitulēja.
Avoti: 4. sējums