karabiedrs
karabiedrs -a, vokatīvs karabiedri, v.
karabiedre -es, dsk. ģen. -ru, s.
karabiedrene -es, dsk. ģen. -ņu, s.
Cilvēks, ar kuru saista kopīgas karavīra gaitas kara apstākļos. Kara biedrs.
PiemēriSatikt bijušos karabiedrus.
- Satikt bijušos karabiedrus.
- Karabiedru draudzība.
- Mans vecais karabiedrs iekāpa šofera kabīnē, piespieda signālu un skaļi notaurēja. Frontes tikumu viņš nebija aizmirsis.
- Prasmīga, bezbailīga, jautra - tā par viņu teica karabiedrenes. Viņa nezaudēja pašsavaldību pat visbīstamākajos kaujas mirkļos.
Avoti: 4. sējums