kaulēties
kaulēties -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; refl.
1.Pierunājot, pārliecinot vienam otru, censties vienoties par (izdevīgu, pieļaujamu u. tml.) preces cenu (par pircēju, pārdevēju).
PiemēriIebraucamās vietas vārtos stāv saimnieks un kaulējas ar zemnieku par pusbirkavu siena.
- Iebraucamās vietas vārtos stāv saimnieks un kaulējas ar zemnieku par pusbirkavu siena.
- Viņš [veikalnieks] uzprasīja nekaunīgu cenu un tad kaulējās ar pircējiem, atlaizdams pa kapeikai un slavēdams savu preci.
1.1.Pierunājot, pārliecinot kādu, censties iegūt sev labvēlīgākus noteikumus, labvēlīgāku stāvokli.
Piemēri«Vai varēsi desmit rubļus iemaksāt?» Džoniņš, drusku padomājis, sacīja... «Kur nu desmit, Džoniņ, tik grūtos laikos!» Kārlis kaulējās. «Pietiek katru mēnesi ar pieci...»
- «Vai varēsi desmit rubļus iemaksāt?» Džoniņš, drusku padomājis, sacīja... «Kur nu desmit, Džoniņ, tik grūtos laikos!» Kārlis kaulējās. «Pietiek katru mēnesi ar pieci...»
- Tas [braucējs] ar mieru pavest, bet pusstundu kaulējas triju rubļu dēļ, ko Kaija grib mazāk maksāt.
2.Uzmācīgi, neatlaidīgi prasīt, lūgt.
Piemēri«Padomā par maniem mazajiem un iedod kaut maizes garoziņu,» čigāniete kaulējās.
- «Padomā par maniem mazajiem un iedod kaut maizes garoziņu,» čigāniete kaulējās.
- Lai dodot darbu, - muļķītis kaulējies.
Avoti: 4. sējums