klabināt
klabināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
1.trans. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) vairākkārt klab (1).
PiemēriSievas klabināja slauktuves.
1.1.intrans.
PiemēriStrēlnieki ciešāk ietinās mitrajos šineļos un klabināja papēžiem pa sacietējušo sniegu uz skvēra nenotīrītajiem celiņiem.
1.2.intrans. Iet vai braukt (parasti lēni), radot klaboņu.
PiemēriViņš.. apgriezās un klabināja atpakaļ priekšiņā.
2.parasti 3. pers.; intrans. Ar knābi radīt raksturīgas skaņas (par stārķi).
PiemēriKaimiņu mājā klabināja stārķis bez mitēšanās, savu ligzdu un sievu sargādams..
3.intrans.; vienk. Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku). Pļāpāt.
3.1.trans.
PiemēriKo nu klabini niekus!
Stabili vārdu savienojumiKlabināt muti.
Avoti: 4. sējums