klabināt
klabināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
1.trans. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) vairākkārt klab (1).
PiemēriSievas klabināja slauktuves.
- Sievas klabināja slauktuves.
- ..mēs ar saviem staltajiem zirgiem atradāmies nepārtrauktā kustībā. Te tie ar saviem pakaviem klabināja šosejas asfaltu,.. te spēra gaisā arumu smiltis un uzkalnu oļus.
- Ārā putina stiprs ziemeļa vējš un rausta slēģus, un klabina krāsns aizšaujamos.
- Puišiem sala, un viņi klabināja zobus.
1.1.intrans.
PiemēriStrēlnieki ciešāk ietinās mitrajos šineļos un klabināja papēžiem pa sacietējušo sniegu uz skvēra nenotīrītajiem celiņiem.
- Strēlnieki ciešāk ietinās mitrajos šineļos un klabināja papēžiem pa sacietējušo sniegu uz skvēra nenotīrītajiem celiņiem.
- Un vējš, kurš pa loga šķirbām ienāca, viegli klabinādams, pa durvīm tika ārā..
1.2.intrans. Iet vai braukt (parasti lēni), radot klaboņu.
PiemēriViņš.. apgriezās un klabināja atpakaļ priekšiņā.
- Viņš.. apgriezās un klabināja atpakaļ priekšiņā.
- Garām klabināja ormanis, večuks ar kaulainu zirgu un padilušiem ratiem.
2.parasti 3. pers.; intrans. Ar knābi radīt raksturīgas skaņas (par stārķi).
PiemēriKaimiņu mājā klabināja stārķis bez mitēšanās, savu ligzdu un sievu sargādams..
- Kaimiņu mājā klabināja stārķis bez mitēšanās, savu ligzdu un sievu sargādams..
- Stārķu pāris, uz kūts jumta uzmeties, galvas atpakaļ atliecis, skaļi klabina.
3.intrans.; vienk. Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku). Pļāpāt.
3.1.trans.
PiemēriKo nu klabini niekus!
- Ko nu klabini niekus!
Stabili vārdu savienojumiKlabināt muti.
- Klabināt muti — vienk. Daudz runāt (parasti ko nevajadzīgu, bezsaturīgu).
Avoti: 4. sējums