klaiņot
klaiņot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Ilgāku laiku staigāt no vienas vietas uz citām, parasti bez noteikta mērķa. Bieži mainīt uzturēšanās vietu.
PiemēriSavādā neapmierinājumā Paulis klaiņo pa istabu un virtuvi, iziet pagalmā..
1.1.trans.
PiemēriKlaiņot tālus ceļus.
1.2.Bieži mainīt uzturēšanās vietu (par dzīvniekiem).
PiemēriTie īpašnieki, kuri ļauj savam sunim brīvi klaiņot apkārt ārpus pagalma, noziedzīgi pārkāpj sabiedrisko kārtību..
2.Eksistēt bez pastāvīgas dzīves un darba vietas, arī neievērojot morāles normas. Bieži mainīt uzturēšanās vietu un būt bez noteikta eksistences pamata.
PiemēriTad Ilgvars sāka klaiņot. Radās jauni draugi no garnadžu vidus.
3.parasti 3. pers. Būt nenoturīgam, nekoncentrētam, bieži mainīt objektu (piemēram, par domām, skatienu). Klīst (3).
Piemēri..Ivars skatās atvērtā mācību grāmatā, un viņa domās, nepiesaistīdamās lasītajam, klaiņo apkārt.
3.1.trans.
PiemēriValdis redz, ka audzinātāja domas klaiņo savus ceļus un skatiens raugās kaut kur garām un pāri.
Avoti: 4. sējums