klaigāt
klaigāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.
1.Vairākkārt kliegt. Vairākkārt saukt. Vairākkārt sasaukties.
PiemēriBrālis ar māsu pārnākuši no skolas un klaigādami kopā ar kaimiņu bērniem laižas no kalna..
1.1.trans. Skaļā, kliedzošā balsī vairākkārt, arī ilgstoši runāt (ko).
Piemēri..Zirnis.. bargā balsī klaigāja: «Uzmanīgi, maisu nesaplēsiet! Nu, veiklāk, veiklāk! Pludiņus nesasitiet!... Atsūtīti tādi puikas...»
1.2.pārn.; iron. Vairākkārt un uzmācīgi paust (ko).
PiemēriVisās malās klaigāja par vācu uzvarām, un Leinasars tam ticēja.
2.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas, samērā skaļas balss skaņas (par dažiem putniem, piemēram, par dzērvēm, zosīm).
PiemēriPavasaros te klaigāja dzērves un meža zosis..
Avoti: 4. sējums